ziemai pa vidu.

mazliet atpūtināšanās, tad kafija un pēdējie pirmssvētku darbi. šogad beidzot ziemassvētki kā nākas, ar virtuvi, piparkūku, riekstiņu un pīrāgu cepšanu, sniegu un daudzmaz mieru mājās. man ir rūķu auskari un kāds uz kuru paļauties. būs jau labi.

mūzika: train - mississippi

jo tu nāc tikai tad, kad vairs negaidu to.

"Izšķīst sapņi tējas krūzēs,

un dejas saslimst ar vilnas zeķēm.

Atkal ir mūsu zemē ziema,

dzīvība sastingst ar pulti rokās."

cik absolūti bezgalīgi neomulīgu sajūtu spēj radīt sveši cilvēki mājās un ierastās kārtības izjaukšana. atkal remonts un putekļi visur. cerams, šoreiz tas beidzot arī beigsies. tikmēr neatliek nekas cits kā norobežoties un izlikties, ka šodien uz mani tas neattiecas.

tāpat kā ignorēt sāpīgas iespējamības, lai tikai dievspasargi nesatricinātu un neizjauktu šībrīža relatīvo mieru, un ej nu sazini, kā tas viss galu galā beigsies.

ir ziema, nekur, nekur negribas iet.

mūzika - Jazz Lullabies.

jāmēģina saņemties, šodien T. Ķenča lekcija par mitoloģiskajiem motīviem latviešu mākslā.

ne vējš, ne karogs.

"jaucas krāsas. sakalst otas. pulkstenis tikšķ."

ir sāpoša mugura, daudz darba, daudz mācību un nepavisam necik laika. un es neatceros pēdējo reizi, kad būtu pieskārusies ģitārai, zīmulim, krāsām vai pērlīšu priekiem. kaut vai noslaucījusi putekļus no plauktiem! grāmatas krājas kaudzēs un prāts ir pārāk pārblīvēts un noguris, lai spētu uztvert jebkādas poētiskās domas un gara lidojumus. ir tikai prieks par ieritināšanos blakus un aizmigšanu vēlās nakts/rīta stundās. tas glābj.

iedvesmakurtuesi.

un tikai ļoti vajag iedvesmu, miegu un ieritināšanos.

Gaujarts - putekļi

par ticību.

"dod maniem mīļajiem spēku,

atņem vājumu.

dod maniem mīļajiem mīlošas acis,

dod viņiem dvēseles tīras.

ieliec, saulīt, gaismu sievās,

ieliec karstumu vīros."

(rokopera "Lāčplēsis", Laimdota "Teci, saulīte")

vērtības, kas nemainās. klausos un katru reizi tur ir viss.

un svinu svētkus.

globālais nelabums.

lieliski, esmu saslimdinājusi visus apkārtējos un, kā izskatās, atkal pati saslimusi. vienkārši eleganti.

.

"Punktiņš uz tavām krūtīm

Šūpojas nenorimti -

Mans pieturas punkts

Šai gadu simtenī."

dažas vienkāršas patiesības un labas paļāvības.

šobrīd mana vieta ir šeit. bet es arī braukšu. un arī redzēšu pasauli.

tā nekur nepazudīs.

something to hold on to.

"dari mani nervozu

dari mani lēnām

visa mana parīze

iegrimusi ēnā"

(I. Šlāpins)

aukstums un pārgurums pārņēmis līdz pat kaulam.

labi, ka vismaz priekšā potenciāli skaistas brīvdienas.

kaut kā nebūt jāpaspēj. kaut kā nebūt jāvar.

brūkleņmaizes un piens.

"sievietei vajag izgulēties, iemīlēties un zināt, ka dzīve neiet zudumā."

tu man esi rudens jaka.

"oktobra vakaros kuros es nogurtu zini es gribētu

lai tu man esi rudens jaka"

(I. Šlāpins)

noguris oktobra vakars. žonglēšana un lavierēšana starp dārzniecības terminiem, improvizācijas un inovācijas par tēmu. neparasta vienatne mājās un smieklīgi paranoiskas bailes no tumšām istabām, tāpēc visur ir gaismas, mūzika un izlikšanās, ka nemaz tik viena neesmu.

tiekamies pie raiņa.

"pirms visa ir maziņa pauzīte

tāds kā laiciņš pārdomām

mirklis parunāt ar stiklu spodrinātāju

tā lai īstā lieta nāk ar akcentu kā jaunā rudens kolekcija"

(M. Pujāts)

piezvanīju, piezvanīju, piezvanīju!

tam vajadzēja TIKAI divus gadus. ak jēziņ, kas man tā par mūžīgo baidīšanos no cilvēkiem?!

putni lido prom.

kur vien skaties, visi paziņas ārzemēs. gribas prom un gribas palikt. ej nu saproti.

ja nav, ta nav.

un tā viss, protams, kā vienmēr atduras pret mietpilsonisku kuslumu. nolāpīts. un kāda gan atšķirība, kur mācīties?! ir lietas, kas nemainās.

rudens motīvs.

"es pieskaros tev ar skatienu

mēs taču neesam vēl tik ļoti

noguruši no dzīves"

burvīga izbraukumnedēļas nogale. rudens ar visu savu drēgnumu, krāsainību, nosalušiem pirkstiem, tēju un busiņā uz grīdas sildītu zupu. filma, sarunas, blakusbūšana un prieks. maizes smarža un brokastu ceptie kartupeļi.

sasodīti daudz mazu iedvesmu un lielu domu.

kur ar tām visām likties ikdienas mācības-darbs-mājaslietas-rudens-nogurums nejaucībās?!

nepieciešama ikdienas un sevis reorganizācija.

mūzika: Eddie Vedder - Society.

rudenības.

"pirkstaiņi šalles un apskāvieni

ir rudens sākums

tev aukstas plaukstas

un ķirši kabatās zum"

ir sākusies salstošo roku un pēdu sezona. izvilkti džemperi no skapjaugšas. nocelti zābaki un noliktas ieziemošanai pēdējās vasarīgās kleitas. uz apmalēm vairs nevar sēdēt. brr..auksts un slapjš. ir daudz darba un maz miega. ir ļoti daudz grāmatu un satriecoši maz laika. un ir cidoniju sīrups, āboli un vilnas zeķes. un kādreiz varbūt arī būs mazliet laika apstāties un savest visu kaut kādā kārtībā. kaut nu.

plecs uz kura aizmigt.

"es nāku uz taviem smiekliem,
es nāku uz komplimentiem,
uz karstu elpu un niekiem
tik muļķīgi nozīmīgiem"


ar blakusbūšanu tomēr viss sanāk labāk.

trešdiena-sešpadsmitais.

"jo tik daudz tādu notikumu uz šīs zemes ir,
kas cilvēku no cilvēka, no cilvēcības šķir"

..

mājās!

homesick.

saule un cilveki ir burvigi. dienas ir interesantas un naktis ir trakas. tikai kapec man tik ljoti gribas maajaas?

vējš matos.

gribu atpakaļ pļavas, vēju, basas kājas, tautasdziesmas, ugunskurus un zvaigžņotas naktis. uh, pēc tā visa pilsēta liekas kā sods.

mūzika: dimiters - meiča ar saulainām cirtām un kokli.
grāmata: dzintra žuravska - meža sonāte.

labunakt.

ir svinēts, dīkdieņots, tīrīts un pat mazliet sakārtots. ir triku taisāmais mazliet tizlai meitenei un krāsaini lukturīši-burkas, atkal nopirktas grāmatas, notriektas pēdas un potenciāli labu brīvdienu nojausmas.
eh, bet katra jaunā galerija ar svv bildēm ir mazliet dūriens sirdī. un ko padarīsi?!

"voz'mi menja, bezumnaja noč."

vienpatības diena ar zemfiru, istabas kārtošanu, vasaras miera sajūtu un izraušanos no saraustītības. vakariņu pirkšana sev vienai. krāmēšanās smukajā kleitā, tas nekas, ka neviens neredz, pašai prieks. priekšā nakts ar filmām, cepumiem, un vēl joprojām krāmēšanos, šķirošanu un dzīves telpas atbrīvošanu. ir dīvaini nebūt tur. bet ir labi arī šeit.
augusta pirmās nakts statistika - četras krītošas zvaigznes.
augusts. iespējams, mans mīļākais mēnesis.

apātija.

6 gadus vecs top 40 radio swh, nelietojama diena un tā nelietīgā vispārējo laimīgumu graujošā kābūtujabūtu un vainevajadzējacitādāk sajūta. ak, un konsekventi iznīcināti visi saldumu krājumi mājās (ja neskaita kaut kādas salipušas stiklenes). šādas dienas būtu jāaizliedz ar likumu. viss! dodos strādāt.

lietus piektdiena.

"-Redzi, Annik, - arī laime varbūt nokavēta, sagrābstīta, salāpīta. Biju par vecu."
(I. Indrāne "Cepure ar kastaņiem")

un reizēm uznāk briesmīgas bailes no dzīves.

laiks bija iemīlējies.

"Jūlijs smaržo kā vīrietis.
Sasvīdis, jauns vīrietis otrā dienā
Pēc reibuma nakts.
Mirdzošas acis un netaisnība -
meitenes deniņos rozes pulsē.
Vasara smaržo kā viņa delna -
Vītuši puķuzirņi un vīns.
Kā viņš gāja ar nakti uz pusēm,
Viņu ņemot kā trešo līdz."

ir ļoti gaiši. tieši tik gaiši, cik pēkšņi kļuvis šeit.

love me tender.

"uz puantēm un pilnas pēdas
sevi izdejo vasara, mana māsa"

skaista nedēļas nogale.

lunatic.

"lieta tāda, ka pasaule pilna ar tiem, kas klejo ar mugursomu plecos, ar Dharmas blandoņām, kas atsakās parakstīties zem vispārējā noteikuma, ka viņi patērēs produkciju un tāpēc viņiem būs jāstrādā, lai iegūtu patērētāju tiesības uz visiem tiem mēsliem, kurus viņi īstenībā nemaz negrib, - ledusskapjiem, televizoriem, mašīnām, uz visjaunāko modeļu vāģiem, uz īpašām matu eļļām un dezodorantiem, un pārējiem krāmiem, kurus pēc nedēļas tik un tā var ieraudzīt izmestus mēslu kastēs, visi tiek ieslodzīti šajā sistēmā: strādāt, ražot, patērēt, strādāt, ražot, patērēt, savās vīzijās es redzu mugursomu revolūciju, tūkstošiem vai pat miljoniem jaunu amerikāņu klejo apkārt ar mugursomu plecos, viņi kāpj kalnos skaitīt lūgšanas, smīdina bērnus un dara večukus laimīgus, aplaimo jaunas meitenes un, vēl vairāk, aplaimo vecmeitas, visi viņi ir Dzena Trakie, viņi staigā apkārt, rakstot dzejoļus, kas bez kāda iemesla iešaujas viņiem prātā, un vēl viņi, rīkodamies dīvaini un negaidīti, turpina dāvāt mūžīgās brīvības vīzijas itin visiem un visām dzīvajām būtnēm"

mūzika: led zeppelin - the rain song

rekomendēju noskatīties "radio pirātus". un izlīt līdz pēdējai vīlītei.

jāizraujas no pēdējo dienu nekā-nedarīšanas-atkarības-sajūtas-komas.

smaržot pēc laimes.

nē, nē, nē.
es neļaušu nevienam un nekam sabojāt šo mirkli.
mazliet laimes. mazliet viengabalainības un miera.

uz kraujas.

"kaut apklustu mani trokšņi un spalgoņa rokassprādzēs un
atnāktu rīts ar zāli,
kas šūpotos saules staros."

bet aklais ved aklo. un mēs klūpam paši savās izvēlēs.

šodien dievs ir sajucis prātā.

"kaut, nokaut to tavu trīsoņu savās tik mīlētās rokās, nokaut tās
šaubas manos plakstos, nokaut - tā rūdās tērauds.."

mājās neprātīga rožu eļļas smarža. aiz loga nemitīgs lietus. sajukusi pasaule. sadrumstalota meitene.
mūzika: Frou Frou - Let Go

mīlu.nemīlu.mīlu.nemīlu.

"nu nē jau. tu tikai pilnīgi neko nesaproti. vispār. šaudies no viena pie otra, tad pie trešā utt. izdomā būt māksliniece/mājsaimniece/ceļotāja/klauns/hipijs un nezin kas vēl. tu pēdējā laikā tik ļoti centies par kaut ko citu kļūt, ka brīžiem nākas smagi atcerēties, kas tu vispār vēl esi."

visa mana pasaule turas uz kaut kādas naivas pārliecības, ka, ja man izdosies atrast, viss atkal būs labi. es esmu pa vidu vai varbūt nekur.

"i'm just a fucked up girl looking for my own peace of mind."

smeldze.

man, lūdzu, kādu, kas uzdotu pa pirkstiem katru reizi, kad nolemju aizklīst atmiņu un virtuālo tīmekļu neatļautajos labirintos.

lietus romance.

"ēnas no pagātnes bālas un spītīgas
gultā pie manis nelūgti kāpj."

lietus mērķtiecīgi appludina pasauli. noslāpētas sajūtas, vēlmes un domas. neko šodien negribas. vasara šķiet kaut kas nereāls.

pērs gints nav mājās.

"ir galīgi garām, nāk rudens un uzšķērž mani ar nazi."

mūzika: zemfira.
diena, kurā mazliet nomirt.

transcendence.

"pelēks un brīnišķīgs pirmdienas rīts
peļķes un mākoņi, šļakatas, lietus
zini, es labprāt vēl ilgi tā skrietu
smiekli un vasara ir tikai mīts"
(I. Šlāpins)

pēdas vilnas zeķēs, satītas segā. liepziedu tēja ar medu. jau ceturto dienu temperatūras transā. transcendentālu stāvokļu pieredze ar 39 komats temperatūru. rīt eksāmens. sasodīts, kur vasara?!

dzīves skaistuma svinēšana.

"Ģelo ņe v ģeņgah
I ņe v koļičestve žeņščin
I ņe v staroj foklore
I ņe v novoj volņe
A gģe to savsem v drugom
I vsjo što jesķ u nas eto radosķ i strah
Strah što mi huže čem možem
I radosķ at tovo što vsjo v nadjožņih rukah
No každij ģeņ kogda ja prasnus ja hoču
štob ti bila rjadom so mnoj."
(Grebenščikovs)

par spīti visam satriecoši skaista pasaule. ar talkošanu starp mūžsenām mājām, kas smaržo pēc aizlaikiem, ar pieskaršanos lietām kas glabā sevī nekad neizstāstāstāmus stāstus, ar smiešanos par neko, ar saules piespīdētām acīm, ar tautasdziesmām, ar grūbu putru, ar zirgiem, kam siltas un gudras acis, ar pārlieku draudzīgu suni, ar ugunskuru un dūmu piesmaržotiem matiem, ar pamestiem bēniņiem un putnu dziesmām rīta agrumā, ar cilvēku siltumu un gadsimtu pamatīgumu. ar bohēmām, smeldzīgām dziesmām un tumsas laika romantiku. ar pastaigām pa jumtiem, parkiem un nezināmām ielām, ar sarunām, smiekliem un skumjām. ar kaislībām, kļūdām un ģeometriskām teorēmām. pārāk skaista, lai mēģinātu izgudrot pareizo risinājumu.

nogurušo manifests.

" I Mēs esam pilsētu bērni, alkstot dabiskas dzīves, braucam ar velosipēdiem un audzējam garšaugus puķupodos, tomēr nespējam dzīvot bez pilsētas bruģa nobrāzumiem, skumju slīcināšanas alkoholā un destruktīvi intelektuālām sarunām;"

"IV Noguruši no informācijas, mēs ignorējam televīziju, neklausāmies radio un nelasām ziņas, mistiskā veidā tomēr uzzinot par notiekošo. Karš ir tikai kārtējais notikums pasaules medijos, tas mūs nebiedē un neuztrauc. Daži no mums pat priecātos, ja tas notiktu šeit, jo varbūt beidzot tas liktu par kaut ko iedegties;"

"VIII Iemācījušies ikvienā lietā saskatīt monētas abas puses, mēs dzīvojam ar nonivelētu emociju gammu, kur prieks līdz bezgalībai sajaukts ar bēdām;"

"X Mēs allaž uzņemamies vainas un kauna sajūtu par visiem tiem, kam tās ir maz vai nav vispār. Mums šo sajūtu klātesamība ir nepieciešama un dabiska;"

"XXVI Mēs kliegsim caur vārdiem, kliegsim caur mūziku, caur ekrānu, mēmiem mākslas darbiem, caur naktīm, sāpēm, mīlu, pavasari, caur reibumu, caur rozā brillēm, caur atvērtiem logiem, caur tukšiem pagalmiem, asiņojošām sirdīm, trakajām dienām, skolām, politiķu un aktrišu bērēm, caur izmisumu, grautiņiem, rokenrolu, blogiem, priekiem, caur krīzēm, netaisnību, caur apskaidrību; caur klusumu;"

"XXVII Mēs esam tā nolādētā paaudze, kurai tas viss sāp, šī sasodītā dzīve mums šķiet pārāk skaista un sāpīga; tās skaistumu mēs jūtam ar katru savu šūnu, ar visu esību; ar neprātu un dvēseles brūcēm, kurās, pašiem negribot, birdinām pudiem sāls;"

"XXVIII Mēs, nogurušās paaudzes, šīs nogurušās pasaules bērni, vairāk par visu vēlamies jaunu, smaržīgu sākumu – visam. Svaigu rītausmu, kurā esība atkal būs patiesa, nemākslota un nesarežģīta; "

fragmenti no "Paaudzes "0" manifesta".
http://www.satori.lv/raksts/2820/Nogurusas_Paaudzes__Paaudzes_0_Manifests
cepums tam, kurš šo uzrakstījis.
vēl precīzāku sajūtu fiksāciju nevaru iedomāties.

pavasara vējš.

"Varium et mutabile semper femina. Sieviete allaž ir nepastāvīga un mainīga." (Vergilijs)

un šodiena ir dzejiska. tāda, kurā nodoties laiskai dzejas lasīšanai, dzeja, dzeja, dzeja. un viss. bet tā vietā ir sesija. un sasodīta bezatbildība. un, ak jel, es nevis mācīšos, bet došos dziedāt un tad uz dančiem. par sekām es domāšu rīt.

tu savos kaktos neraudi.

vai pieaugt nozīmē atsacīties no saviem gribuvisupasauliredzēt sapņiem un pievērsties ikdienas konformismam? pienākumi, pseidoizvēles un darīt kā citiem labāk. neviens jau nejautā, ko tu patiešām vēlētos. un, pat ja jautātu, iespēju ir tik, cik ir.

rūgti.

"skaties, kā es pieķeros rokai,
vienalga, kurai, lai silti."

tik nepareiza, nepareiza pasaule.

sadzīs bēdas viegli tev.

"You got a fast car
I want a ticket to anywhere
Maybe we make a deal
Maybe together we can get somewhere "

stipra salda kafija. terpentīna apdullinošā smarža. apjausma par drīzo ievu ziedēšanu, kas uzdzen sasodīti smeldzīgas skumjas. un tad nāks tie virpuļojošie ievziedu mākoņi, rūgti kā pati nebūtība. dzīvē nekas nenotiek kā pasakās.

ticības apliecinājums.

"es tevi ļoti gaidīšu,
bet ne pie pulksteņa, pie laika"

ir tādas nemainīgas un stabilas lietas. man tikai vēl jāatrod.

finito.

tas nu beidzot ir noticis. sociologi var priecāties, šķirto ģimeņu statistikai pievienojas vēl viena. jau otrreiz.

problēmdiena.problēmnakts.problēmdzīve.

sasodīts. nu kāpēc, kāpēc, kāpēc ir tik slikti.
vienīgā aizmiršanās ir bēgšana. bet tā neko neatrisina. tikai rada vēl vairāk problēmu.
netieku galā.

"skūpsti mani augstu virs pilsētas."

"There's nothing on the TV nothing on the radio
That I can believe in"

sasodītā, sasodītā dzīve.
pietrūkst padoma, kā atrisināt visas nolāpītās problēmas. un visam pa vidu vecas skumjas.
pavasaris. meklēju kaut ko, uz ko paļauties.

dzīvot no katarses uz katarsi.

nu bet, lūdzu, kāds atrisiniet šo sasodīti skumjo latīņamerikas seriālu.

"redzēt šo pilsētu pamodušos."

"būt laimīgam nozīmē saprast ka nebūs mums citas dienas cita mirkļa un asinis ritēs caur pilsētu maģistrālēm" (I.Gaile)

absolūta vasara ar visu to smaržu un neprātīgu saules skurbumu. cilvēki uz ielām, cilvēki parkos. cilvēki kursē pa pasauli tikpat skurbuma pilni. parka soliņu idille.

gaismas skurbums.

"..You may not be her first, her last, or her only. She loved before she may love again. But if she loves you now, what else matters? (..) Smile when she makes you happy, let her know when she makes you mad, and miss her when she’s not there." (Bob Marley)


izgaismots sestdienas prieks. un nekas jau nav noticis. bet tā gaisma..un mētelis vaļā. un smieklīgi samulsušie rokeri, kas skrien pakaļ visu to gabalu, lai uzaicinātu sev pievienoties. burvīgas nākamo brīvdienu izredzes un apņemšanās saņemties un operatīvi tikt galā ar parādiem akadēmijā un visu citu iekavēto. bet vispār gribas dzīvot laiski un nodoties pamatīgai visa "vēlnepaguvuizlasītunnoklausīties" apgūšanai. vajag karti un mini termosu, un jaunas kedas. ceļi sauc.

gaidīšu tevi tur lejā.

"atspiedies pret gultas malu
ārprāts saviebies dzer alu"

dēm. šovakar mani vajag savākt. ieritināt blakus un čukstēt ausī, ka vasara ir tepat aiz stūra, sadedzināt darbu sarakstus un izolēt no pasaules uz kādu sevī iegrimšanas laiciņu. un vēl pacienāt ar citronūdeni.

ticket to anywhere.

prom, lūdzu, no izvēlēm, atbildības un skumjām.

marta pievakare.

"nu redzi arī šī ziema beigusies
dilst mēness kailās marta debesīs
vējš nēsā smiltis tukšos pagalmos
un gribas dzirdēt stāstus
ar laimīgām beigām"

zilgana krēsla, mazgulētas nakts miegainu domu plūdums, saulaina tēja un absolūta miera izjūta. šī ziema patiešām ir piedzīvota, pārdzīvota un beigusies. un, lai piedod manu paviršību un neapzinīgumu, nu gribas vienkārši dzīvot un just pavasari. bez krīzēm.

mūzika: the verve - the drugs don't work.

par to es domāšu rīt.

dzīve sāk uzņemt negaidītus apgriezienus. ir mazliet bail iedomāties, kas no tā visa sanāks, bet, dēm, šobrīd ir!

karaļvalsts ir tevī.

"viss neiespējamais ir tepat
un skumjas ir gaišas"

man ir mati, kas smaržo pēc jūras un vēja. un gliemežvāks. bija saulītes piedziedāšana rīta agrumā. bija dziesma par raimi ar ģitāru, kokli un grabuļiem. šūpošanās un olu krāsošana. tautasdziesmu spēks un pamatīgums. smieklu un smaidu vieglums. bija lauku ziemīgums. un undīnes un jūras pavasarīgums. un dzeltens pavasara prieks, kas taps iekonservēts starp papīra lapām.
nu vakars helēnas noskaņās. dies', kā negribas pirmdienas realitāti.

viegls un gaišs skalojas pavasara prieks.

pavasaris sagaidīts.

ļoti laba sajūta.

skauž.

dēm. ilgas pēc citādākas vides kurā domāt un radīt. ilgojos dzinējspēka.

dienas prieks.

"Oh god, it's all so hippie-like. Then we'll all put flowers in our hair, pass round a pipe and sing "Kumbaya"."

iesnas.

"izmisīgi gaidu pavasari, uzdāvini man kaut ko skaistu, ja vari. citādāk pelēkie pārvilks mums svītru pāri"

es tikai ļoti sailgojos pēc vecās pasaules.
kāpēc, nu kāpēc, nepamet sajūta, ka viss labākais jau ir bijis.

sentimentalitāte.

šodiena pavadīta vācot nost bildes no sienām. tagad ir absolūts tukšums. noģībt var no tik tukšām sienām! un krāmējoties ar bildēm un iekonservētām sajūtām sentimentalitāte neizbēgama, dieviņtētiņ, kā es mīlu visus tos cilvēkus. visus, kas bijuši, ir un būs. tāda dīvaina pārkārtošanās. visa tā iekonservētā pasaule vēl no maniem sešpadsmit. viss burvīgi laimīgais naivums un lidojums. un tagad tukša siena. mulsinoši. un šodiena sākta ar dzeltenām tulpēm un brokastīm mammai. un turpināta laiski un bezmērķīgi. ja vien atkal nebūtu svētdienas vakara mācīšanās klāt. un tā franču valoda rīt no rīta. nošauties var. bet ir pavasaris. ir!

pavasar-ilgošanās divi.

"Ir tādas meitenes, kuru delnām tapt norautām mīnu laukos un
sirdīm aizšautos putnos dzimt."

marts ir mazliet rūgts un cerīgs.

pavasar-ilgas.

"Pilsētas pavasari atnes kaijas - milzīgas ķērcošas, skaistas, bet ne
ar kāri pēc lidojuma, bet ar kāri pēc ēdiena un stikla džinkstoņas
zem knābju cirtienu gūzmas."
(I. Gaile)

gaidu kaijas.

bet tikmēr svētdienu vakari ir īpaši nejauki. tie nozīmē cenšanos saņemties, lai mācītos. tie nozīmē nenovēršamu pirmdienas tuvošanos. tie nozīmē pirmdienas rītu ar agru celšanos un nolāpīti garlaicīgām pirmdienas lekcijām. nemīlu svētdienas vakarus un pirmdienu rītus. fui.

eyes on fire.

un vienīgais, ko varu, ir noskatīties, kā mana pasaule lēnām sabrūk.

love her madly.

"raksti mani šovakar
raksti mani greizi
esmu divi skatieni
abi nepareizi"

varbūt bērnībā pārāk daudz pasaku lasīts.

ne viņu pavest, ne pamest.

"Kad tu mosties
rīts pienāk kā īsziņa
mīnu nav/mīnu nav"
(a. akmentiņš)

vieglas vēsuma tirpas pārskrien ādai. laiks kļuvis par attālinātu jēdzienu. uzgriežot mūziku tik skaļi, lai galva džinkst, pazūd spēja domāt. dīvains sāpīgums kustoties, rosina ieritināties pašapmierinātībā un rimtumā. trauki gaida virtuvē, ceļos un laužu sevi.

es nāku uz taviem smiekliem.

ziemās es esmu guvernante.

elpojiet dziļi.

varbūt tiešām man nepieciešams izvēdināt galvu.
bet arī no tā ir bail.

neaizmiedz pilsēta mana rūgtā.

"pases bilde ir vienīgais īstais portrets." (G. Binde)

laba vienpatības diena.

nolāpītais 21. gadsimt, kā tu man nepatīc!

"Mēs gājām ārā no rīta un spēlējāmies visu dienu, atgriežoties mājās tad, kad iedegās ielas laternas, tur, kur tās vispār bija. Veselu dienu neviens nezināja, kur mēs esam, jo nebija taču mobilo telefonu! Grūti iedomāties. Mēs sagriezām rokas, kājas, lauzām kaulus un sitām ārā zobus, un neviens nevienu nesūdzēja tiesā. Visādi bijis. Un vainīgi bijām tikai un vienīgi mēs paši. Atceraties?
Mēs ēdām kūkas, saldējumus, dzērām limonādes, bet neviens nepalika resns, jomēs visu laiku skraidījām un spēlējāmies. No vienas pudeles dzēra vairāki cilvēki, un neviens no tā nav nomiris. Mums nebija spēļu konsoļu, CD, 165 TV kanālu, interneta, mēs skrējām lielā barā uz tuvāko māju skatīties multeni, jo arī video mums nebija!
Toties mums bija draugi. Mēs gājām ārā no mājas un viņus sameklējām. Braukājām uz riteņiem, laidām sērkociņus pa pavasarīgajiem strautiņiem, sēdējām uz soliņiem, uz sētām vai skolas pagalmā un pļāpājām, par ko vien gribējām. Kad mums kāds bija vajadzīgs, mēs klauvējām pie durvīm vai vienkārši gājām iekšā. Atceraties? Bez jautāšanas! Paši! Vieni paši cietsirdīgajā un bīstamajā pasaulē! Bez apsardzes! Kā mēs vispār izdzīvojām?"

ar stiprāko pavedienu.

un pat, ja es reizēm īsti neiederos. tā vēl joprojām ir mana pasaule. visīstākā.

seasonal thing.

"iededziniet visas lampiņas, kas palikušas šinī pilsētā!
lai ir kā eglīte, lai sprakšķ, lai! gaismas nekad nav par daudz, it sevišķi tad, ja mūsu
tukšums izgaro tumsu."
(A.Manfelde)

sals.

"trīs sekundes debesu
un mūžība zemes."

melanholija.

"es pasakām neticu un pilsētām arī nē
pieradinu koka zirdziņus skumjus
segloju tos un dodos uz eiforiju"

un nekā vairāk šodien nav.

brīvdienu pozitīvā bilance.

"Mūsu mājas ir mūsu iekšējās pasaules atspulgs. (..) Lai atjaunotu dvēseles mieru, mazinātu satraukumu, samierinātos ar neizbēgamo un atgūtu dzīves prieku, vispirms jāķeras klāt tam, kas tev ir apkārt - jāpadara sava māja skaistāka. (..) Sāc ar mazumiņu - nopērc lietas, kas tev patīk, un bez žēlastības atbrīvojies no tā, kas tevi jau gadiem kaitina."

ražīga nedēļas nogale. nepaies ne gads un būšu izrakusies cauri visiem papīru arhīviem, pārkārtojusi plauktus, nomainījusi dekorācijas un iztīrījusi līdz pašiem pamatiem.
un ir sajūta, ka nokārtojas arī identitātes problēmas. varbūt tomēr savu divdesmitgadi sagaidīšu ar skaidrāku skatu spogulī un nākotnē.
lieliski.

betona svētnīcas.

"Visu laiku krūtīs dreb naktstaurenis,
it kā man būtu bailes."

varbūt to tur ārā starp dubļiem un peļķēm var saukt jau par pavasari. varbūt līdz vasarai nav vairs pārāk tālu. varbūt tas smeldzīgums manī ir tikai māņi. varbūt nāks paisums un devītais vilnis, kas beidzot paraus mani līdzi. un varbūt man vairs nebūs iemesla pretoties ar mani notiekošajam.

..

neprātīgas bailes pazaudēt pašu svarīgāko.

mīļās nepareizības.

"- ai, ko nu es uzmākšos ar savu personu. -
..Viskomiskākais ir tas, ka ierobežojot sevi, mēs nepārtraucam sapņot un gaidīt, ka neprātību izdarīs tas otrs. Mēs patiesībā ļoti, ļoti gribam, ka mums tā negaidīti uzbāžas, spontāni izprovocē vai nošokē." (d.r.)

piezvani man piecos no rīta un aicini uz saullēktu.

mūzika: jaunais un labais bieži vien ir uz mirkli piemirsts vecais, the hobos - pekinā ir auksti.

identifikācija.

atspulgi manī. no visa notiekošā. meklējumi un garas sarunas.
ir kāda laika beigas. nenovēršami. un jauna laika meklējumi.
taustīšanās.

ar basām kājām zaļā zālē. tā es gribu just.

mūzika: bēthovens - mēnesnīcas sonāte

aksioma.

nāve nav tik briesmīga. briesmīgi ir papīri pēc tam.

provizoriska prātula.

- Tu pats esi vainīgs, I-ā, - sacīja Trusītis.
- Tu ne pie viena neatnāc ciemos. Tu stāvi te savā kaktā un gaidi, lai citi nāk pie tevis. Bet kāpēc tu nekad neej pats?
Ēzelītis labu brīdi neteica nekā. Viņš domāja.
- Var jau būt, ka tev ir sava daļa taisības, Trusīt, - viņš beidzot sacīja.
- Es esmu bijis ļoti nevērīgs pret citiem. Man vajag izkustēties. Man vajag nākt un iet.

šovakar ļoti vienapalieku sajūta, kas norāda - pasaule jau neapstāsies, lai pagaidītu, kamēr tieku galā ar savām iekšējām kataklizmām. pašizolācija draud novest pie piespiedu pašpietiekamības. nē, paldies.

noadi mani par cimdu.

šodien nav vārdu. ir vārdu aizmigums. aizbēgums. aiztrūkums. apjukušas sajūtas, kurām vairs nav piederības un pamatojuma.

mūzika: uz riņķi beirut - nantes.

come as you are.

"Jo veselās un stiprās jūtas, kā jau teicu, ir bezgaumīgas"
(Tomass Manns)

skaisti, vismaz neesmu bezgaumīga.
cikliski. arī pēc desmitās klases pirmā semestra nokrāsoju matus. dzīve pēc ieilgušā bezcerīguma sāka iet uz augšu. nu tad, lai iet! madara dodas spēlēties ar krāsu jaukšanu.
šodien gribas klausīties nirvanu. bet dators nodedzis un visa vecā mīļā mūzika līdz ar to. youtube mazliet izglābj, bet nepietiekami. nelietīgi, brīvās dienas tūlīt būs cauri. bet dzīves revidēšana vēl ne pusē. nejaušas satikšanās pārāk ļoti izjauc relatīvo sirdsmiera stāvokli. un dēm. kurts kobeins tomēr ir pārāk glīts un pārāk atgādina manu bērnības dienu "mīlestību"!

no svētdienas uz pirmdienu.

"vakaros viņa lasīja solīdu izdevēju
labi reklamētus romānus
par eksistenci trūcīgos kvartālos
par dzērājiem, narkašiem, plānprātiņiem
par vietām, ko dievs aizmirsis sen
ak, kāds autentisks, neviltots īstenības šarms
cik patiesīga dzīvessmarža"
(rūta mežavilka)

sāpīgas acis no mazgulētām naktīm. lasu vecas kultūras dienas un veidoju kārtējo "gribuvisuizdarīt" sarakstu. šodien galva tukša. labi.

krēslas laiks.

jūtos pazaudējusi dzīvi. tā ir izšķīdusi citu dzīvēs un manis nav ar katru mirkli arvien izteiktāk. un varbūt centieni sakārtot dzīves telpu sev apkārt ir vien izmisīgi centieni atrast sevi.

life goes full circle.

tātad šis ir mans tukšais laiks. ?!
nu labi, lai iet.

sniega laika piezīmes.

sniegs pārņēmis pilsētu. ieputinātas domas un sajūtas. ja nebūtu jāiet uz muļķīgo eksāmenu, varētu ignorēt pasauli un izolēties līdz pat 19. janvārim. šodien klausos coldplay. šodien mazliet piederu tev.

domā.

vai es esmu "purvciema vidējā aritmētiskā"?