eyes on fire.

un vienīgais, ko varu, ir noskatīties, kā mana pasaule lēnām sabrūk.

love her madly.

"raksti mani šovakar
raksti mani greizi
esmu divi skatieni
abi nepareizi"

varbūt bērnībā pārāk daudz pasaku lasīts.

ne viņu pavest, ne pamest.

"Kad tu mosties
rīts pienāk kā īsziņa
mīnu nav/mīnu nav"
(a. akmentiņš)

vieglas vēsuma tirpas pārskrien ādai. laiks kļuvis par attālinātu jēdzienu. uzgriežot mūziku tik skaļi, lai galva džinkst, pazūd spēja domāt. dīvains sāpīgums kustoties, rosina ieritināties pašapmierinātībā un rimtumā. trauki gaida virtuvē, ceļos un laužu sevi.

es nāku uz taviem smiekliem.

ziemās es esmu guvernante.

elpojiet dziļi.

varbūt tiešām man nepieciešams izvēdināt galvu.
bet arī no tā ir bail.

neaizmiedz pilsēta mana rūgtā.

"pases bilde ir vienīgais īstais portrets." (G. Binde)

laba vienpatības diena.

nolāpītais 21. gadsimt, kā tu man nepatīc!

"Mēs gājām ārā no rīta un spēlējāmies visu dienu, atgriežoties mājās tad, kad iedegās ielas laternas, tur, kur tās vispār bija. Veselu dienu neviens nezināja, kur mēs esam, jo nebija taču mobilo telefonu! Grūti iedomāties. Mēs sagriezām rokas, kājas, lauzām kaulus un sitām ārā zobus, un neviens nevienu nesūdzēja tiesā. Visādi bijis. Un vainīgi bijām tikai un vienīgi mēs paši. Atceraties?
Mēs ēdām kūkas, saldējumus, dzērām limonādes, bet neviens nepalika resns, jomēs visu laiku skraidījām un spēlējāmies. No vienas pudeles dzēra vairāki cilvēki, un neviens no tā nav nomiris. Mums nebija spēļu konsoļu, CD, 165 TV kanālu, interneta, mēs skrējām lielā barā uz tuvāko māju skatīties multeni, jo arī video mums nebija!
Toties mums bija draugi. Mēs gājām ārā no mājas un viņus sameklējām. Braukājām uz riteņiem, laidām sērkociņus pa pavasarīgajiem strautiņiem, sēdējām uz soliņiem, uz sētām vai skolas pagalmā un pļāpājām, par ko vien gribējām. Kad mums kāds bija vajadzīgs, mēs klauvējām pie durvīm vai vienkārši gājām iekšā. Atceraties? Bez jautāšanas! Paši! Vieni paši cietsirdīgajā un bīstamajā pasaulē! Bez apsardzes! Kā mēs vispār izdzīvojām?"

ar stiprāko pavedienu.

un pat, ja es reizēm īsti neiederos. tā vēl joprojām ir mana pasaule. visīstākā.

seasonal thing.

"iededziniet visas lampiņas, kas palikušas šinī pilsētā!
lai ir kā eglīte, lai sprakšķ, lai! gaismas nekad nav par daudz, it sevišķi tad, ja mūsu
tukšums izgaro tumsu."
(A.Manfelde)

sals.

"trīs sekundes debesu
un mūžība zemes."

melanholija.

"es pasakām neticu un pilsētām arī nē
pieradinu koka zirdziņus skumjus
segloju tos un dodos uz eiforiju"

un nekā vairāk šodien nav.

brīvdienu pozitīvā bilance.

"Mūsu mājas ir mūsu iekšējās pasaules atspulgs. (..) Lai atjaunotu dvēseles mieru, mazinātu satraukumu, samierinātos ar neizbēgamo un atgūtu dzīves prieku, vispirms jāķeras klāt tam, kas tev ir apkārt - jāpadara sava māja skaistāka. (..) Sāc ar mazumiņu - nopērc lietas, kas tev patīk, un bez žēlastības atbrīvojies no tā, kas tevi jau gadiem kaitina."

ražīga nedēļas nogale. nepaies ne gads un būšu izrakusies cauri visiem papīru arhīviem, pārkārtojusi plauktus, nomainījusi dekorācijas un iztīrījusi līdz pašiem pamatiem.
un ir sajūta, ka nokārtojas arī identitātes problēmas. varbūt tomēr savu divdesmitgadi sagaidīšu ar skaidrāku skatu spogulī un nākotnē.
lieliski.