lietas.

"jaunām domām nepieciešams plašums"

šie ziemassvētki ar dāvanu maratonu, mantu atstāšana spānijā un atgriešanās dzīves telpā, kas pārmērīgi pilna ar lietām, vedina uz pārdomām par pazušanu mantiskumā. mazāk lieku un neīstu lietu, vairāk brīvas telpas domām un darbībai.

daudz mazu un lielu gribudarītcitādāk ideju un sajūtu. jālūko nepazaudēties.

ziemaslaiks.

ziemassvētku smaržas, lukturīši logos, siltums un mājīgums. neticami laimīga mājāsatgriešanās sajūta. un kā es biju noilgojusies pēc ieritināšanās, tējas un kārtīgas iegrimšanas romānā..

mana mīļākā ziemaslaika mūzika: Sting - Christmas at Sea

pareizs laiks 4:29/5:29

šonakt ļoti nepieciešama blakusbūšana.

Claude Debussy - Clair de lune.

piano piano si va lontano.

pārāk viegli padodos sajūtām un šādām dienām. tā nu cieš darbi, termiņi un līdzcilvēki.

sastādīju atlikušo 2 nedēļu must do plānu. tās jāpavada citādāk. sākot no šī brīža.

paradise circus.

es atkal esmu pārāk tālu. lai palīdzētu vai vismaz būtu blakus.

we never change, do we?

brīžiem galvā ir tik daudz ideju. nojausmas līmenī, īsti nenoformulētu un ideālistiski utopisku. brīžiem ir absolūts tukšums un neskaidrība. starp pasaules elpu, māju mieru, cilvēces glābšanu un mietpilsonisku tuklumu. ar vienu dzīvi ir par īsu. un varbūt arī ar mani ir par īsu. es esmu tikai maza nepraša, kas vienmēr visas lielās iespējas salaiž dēlī.

bet lēnām sāk formulēties vīzija un sapnis. ej nu saproti, kur ar to likties.

bonjour tristesse.

pamodos kā parasti. un tad pēkšņi pilnīgi nepārvarami pārņēma netveramas skumjas. kaut kas starp sentimentu par bijušo un bailēm par nākamo. kādu laiciņu jau nebiju tā jutusies, gluži vai kā atgriešanās mājās.

Jauns Mēness - Nemanot.

pāri jumtiem lido kaijas.

biju jau piemirsusi par šo. skaisti.

dienāskadlidlaukspārāktāls.

"tu jau zini, es pārnākšu vienmēr kaut vēlu"

ja neskaita vientulību un nejēdzīguma sajūtu, laikam tas, kas mani visvairāk neliek mierā, ir izniekotā laika sajūta. dzīve ir vienkārši pārāk īsa. un ne tās jaunās valodas, ne redzētās vietas nav ne uz pusi tik svarīgas kā kopā būšana ar savējiem. jo te viņi ir un te viņu nav. viss ir nepastāvīgs, viss ir mainīgs. un jāķer tie kopības mirkļi, cik nu mums ir atvēlēti.

apātija.

tā lielā mērā ir tikai manas attieksmes un uztveres vaina. bet šī nav mana vieta un mans laiks. nīkstu ārā.

starp savējiem.

"Kaut principā varētu gaidīt, ka dziļākie cilvēciskie pārdzīvojumi būtu vispārcilvēciski, praksē cilvēciskums nav izolējams no noteiktas sabiedriskās vides. Radošā gara augļi savās konkrētajās izpausmēs tiek neizbēgami filtrēti caur radošā indivīda personīgās pieredzes prizmu un kā tādi nes savas tautiskās piederības zīmogu. (..)

Ne vienmēr citi sapratīs domas par mūsu vēsturi, nākotnes mērķiem un cerībām, ja mēs par šīm lietām runāsim tā, kā esam ieraduši. Saziņā ar cittautiešiem ir svarīgi savu vēstījumu ietērpt sarunu partnerim skaidri saprotamā valodā, turklāt tādā, kas spētu izraisīt viņa simpātijas." (V.V.F. "Kultūra un latvietība")

sēžu savā spānijas miesta istabā un prātoju par latviskumu, identitāti utjp. pēc pēdējā mēneša lavierēšanas starp runāšanu spāņu, angļu, franču un latviešu mēlē ilgojos atkal pēc latviešu valodas man apkārt. ne tāpēc, ka nepatiktu tās pārējās, tikai ir apnicis izklausīties kā "retarded", kad visas tavas domas nākas izteikt ar viena-vai-divu-vārdu teikumiem un sarunas aprobežojas ar "si", "no" un muļķīgu smaidīšanu. turklāt ir nianses, kuras nekad neiztulkosi.

un kāpēc būt spānim vai francūzim un nemācēt sazināties citā valodā ir gandŗīz vai goda lieta, bet latvietim jāmāk kā minimums trīs valodas, lai vispār dabūtu normālu darbu?! un kāpēc man ziemeļniecei, kurai pilnīgi pietiekami ir ar pa gabalu pateiktu "čau", ir jābučo visi tie svešie cilvēki, kurus redzu pirmo un varbūt arī pēdējo reizi?! vai tad, ja katru vakaru neiešu sēdēt bārā un ēst tapas, man nebūs draugu?! pieradušai pie normāla piena, liekas amorāli pirkt to lielveikalos atrodamo izstrādājumu, kas var nedēļām stāvēt plauktā un tiek pārdots milzīgos iepakojumos. un satikt spāni, kurš bijis latvijā un māk pateikt "svētdiena" pēkšņi liekas gluži vai kā nacionālie svētki. reizēm tomēr ir lietas, kuras gribot negribot paliek vienas valodas un piederības izjūtas robežās.

round here.

"It's raining in Baltimore, baby

But everyting else is the same

There's things I remember and things I forget

I miss you I guess that I should

Three thousand five hundred miles away.."

reizēm tomēr nekādi nespēju pārvarēt nīkulīgumu un vēlmi ielīst gultā ar segu pāri galvai. un gulēt tā minūtēm un varbūt pat stundām ilgi.

homesick.

mainu visu nolāpīto spāniju pret mājām un parastu trauku mazgāšanu savā virtuvē. un ieritināšanos blakus. un man riebjas, ka manējiem ir slikti, bet es nevaru būt blakus.

august and everything after.

ir dīvaini būt tik ļoti vienai. vairāk vienai nekā jebkad agrāk. bet tas jau laikam arī bija tas, ko vēlējos iemācīties, dodoties prom. līdz šim visa mana esamība bijusi kādam un kaut kam pakārtota, tagad esmu tikai es (dzīvokļbiedrenes īsti neskaitās) un tas niecīgais daudzums līdzpaņemto mantu (pretēji līdz šim pierastajam sīkumu un nieciņu krājumam mājās). no šīs dienas mācos gatavot ēst tikai sev, pārvarēt bailes un ilgošanos un ļauties.

bet tādu dienu kā vakar nekad vairs negribu piedzīvot.

final countdown.

laika atskaite turpinās. līdz vasaras beigām, līdz aizlidošanai, līdz nezināmajam. pakāpeniski tiek izsvītroti darāmie darbi un dienas kalendārā, bet skumjas pagaidām tiek nostumtas no dienas kārtības, lai nesabojātu pēdējās divas nedēļas. un visu grūtāku padara apziņa, ka atgriežoties nekas vairs nebūs kā agrāk.

pēcsajūta.

Saule brida miglājos

Jāņu dienas vakarā

Kur, Dieviņi, lielu guni

Sildi visu pasaulīti

saulgrieži sagaidīti un nosvinēti. varavīksne, ugunskurs, tautasdziesmas, pastalas un pīrāgu cepšana. skaisti, tikai pēc visa liela iztukšotības sajūta. vairāk izlikts nekā saņemts. bet kādreiz man būs lauku māja ar mūžvecām koka mēbelēm, māla krūkām, lina galdautiem un palagiem, pirti, zāļu tējām un suni. tīri un skaisti.

bet šodiena un iepriekšējā nakts pavadīta rūpējoties par slimo mīļoto. rūpēs par otru ir kaut kas bezgala intīms un netverams. nu saldējuma kokteilis, niekošanās un sāpošas acis. ak, un galvā iemājojušas vēl dažas idejas gleznu cikliem.

līdz aizbraukšanai tieši 2 mēneši.

lielo vīru vakars.

"Mīļā,

es tevi mīlēšu

dzeltenās madarās!" (O.V.)

"Es esmu viņas zīmogs. Viņa uzpūš man siltu elpu un iesit savas matrikulas stūrī. Es apliecinu viņas dzimšanu un viņas parakstu pasē. Bez manis viņas papīri ir nederīgi." (I.Z.)

šovakar esmu atstāta mājās viena, tāpēc ielūdzu ciemos savus mīļākos vīriešus pēc tā vismīļākā. viņi man lasa dzeju un stāsta par sevi un dzīvi. ir daudz sveču un mazliet vīna.

ģenerāltīrīšana.

"aizved brāli nomazgāties/aizved māsu noskaloties/izved suni pastaigāties/glaudi kaķi pamurrāties/savāc bērnu bērnudārzā/aizej ciemos padzer tēju/pagrauz cepumus/un vārdusakot/saved sevi"

līdz ar brīvajām dienām galvenā nodarbe ir pamatīga ģenerāltīrīšana. un vienmēr aktuālais jautājums kļūst izteikti aktuāls - kā iespējams tā ieaugt mantās? lasu par zaļiem cilvēkiem un zaļām idejām. un vēl izlasīta kaudze ar receptēm, šonedēļ dārzeņu un salātu nedēļa, kā arī laiks ieviest jauninājumus ēdienkartes rutīnā. un pēc maniem aprēķiniem, izlasot vienu grāmatu nedēļā (grāmatas-viendienītes un dzejas krājumus neskaitot), 3 mēnešu laikā iespējams izlasīt tikai nepiedienīgi mazu grāmatu skaitu. sakrautā grāmatu kaudze pie gultas galīgi tam nepiekrīt. un vēl šaušalīgi gaidu jauno reiter-volfa-grēviņa-utt.-radio, tikmēr priecē jaunais swh raidījums "mazā sestdiena", smaids un līksma dungošana garantēta. ha, un pa vidam jauni atklājumi manā, kā izrādās, līdz galam neizpētītajā mūzikas krājumā. un jā, vasaras "must do" saraksts sastādīts. tad nu par skaistu!

un neticami. man beidzot ir laiks.

skaisti.

jā! jā! jā! ir traki smaržīgs gaiss, ir lietus, ir zibens un pērkons! izgāju ārā salīt. nu iestājies absolūts pavasar-vasarprieks. varētu gluži vai spiegt. un nedēļa aizvadīta reitera, grēviņa un volfa revolūcijas priekšnoskaņās. gluži vai "radiopirātu" sajūta, izklausās cerīgi. he, un es patiesi braukšu erasmusā uz spāniju. un vasara arī solās būt lieliska. dauzāmies ar mazo māsu, priecājamies par pērkonu un griežam dančus istabas vidū. ko tur daudz, skaisti.

..

un šonakt pēkšņi pārņēmusi panika.

vajag, lai ieritina blakus. droši un silti.

brīvdienu slinkums.

"šeit ir jāstrādā, pat tad, kad negribas ēst,

rūsa rūpējas, lai vienmēr būtu ko darīt"

darbu vairāk kā saprašanas. bet kāpņutelpā neprātīgi smaržo hiacintes, ir dabūtas latvju mākslas grāmatas un pa vidu visam pagadās burvīgi laiskuma brīži. kaut kā jātiek ar visu galā un jāturpina mānīt sevi ar mūžīgo "tad, kad man būs laiks..", varbūt kādreiz tāds brīdis arī pienāks.

pavasaresence.

mežs ar vizbulītēm un divi starp sudrabainām smilgām. mans brīvdienu un laimīguma pieturpunkts.

izved mani ielās.

"uz pirkstu galiem ejot, aizmirstas

dažkārt domas pašas dziļākās"

ir brīnišķīgi sākt rītu ar masāžu. ir jauki just, ka par spīti visām manām nespējām un nejēdzībām dažas lietas bīdās uz priekšu. ir sākts niekoties baseinā. ir nepieciešamība nopirkt filmiņu. ir atkal vēlme iet īsākus un garākus ceļus ar kājām pa saulainām ielām. vēl tikai gribas kādu lielu domu, ideju vai sapni. kaut ko lielāku par ikdienu.

manic monday un tā joprojām.

ķermenis jūk prātā un es tam līdzi. bet ārā beidzot ir īsts pavasaris, pat ja man tas lielākoties tiek tikai ar pavasarīgo gaisu, kas iespraucas pa logu, un īsiem pārgājieniem no punkta A, B vai C un atpakaļ. pretsāpju zāles un tēja, būs jau labi kaut kad kaut kā.

lauki un darbi.

atpakaļ no omes apciemošanas. pilnas kabatas žāvētu ābolu un prieks par senplānotā izpildīšanu. ir lietas, kuras ir svarīgākas, pat ja darbu vairāk nekā saprašanas un naktis nākas pavadīt ar sāpošām acīm tulkojot, mācoties un darot citas nejēdzības. vakardienas jūsmīgo spiegšanu par silto laiku nu nomainījusi īgņošanās par nelietīgo drēgnumu, nākas apbruņoties ar buljonu, sveču siltumu un lūkot, kā, pie velna, lai tiek ar visu galā un nepakaras.

ceļš, kuru iet.

"Mēs nebūsim nebūsim nebūsim veci

Ārpus laika tavi mīļie pleci"

šodien burvīgi ilgs rīts ar mīļoto, vakars ar "Klāvu" un nakts ar kārtējo miniatūro dzīves telpas atbrīvošanu un papīru revīziju.

un, šķirojot vecās tēta mantas un bildes, kārtējoreiz pārņem netveramas skumjas. par lietu mainīgo dabu, par nespēju paredzēt un nekad nezināmo iznākumu. nav norāžu, nav padomu, nav nekā, tikai ceļš, kuru iet.

marts.

"nepatīk tas, ka laiks paliek mazāks

saraujas, pazūd, aiztek un izčākst

nepatīk tas, ka viss, ko es daru,

rīkojas tieši tāpat"

starp kursadarbu, absolūtu pēcziemas-pavasargaidu apātiju un neorganizētību. gribas ko skaistu.

naktij pa vidu.

"gribētu mācīties vakarskolā

no rītiem mīlēties ilgi tas ir

nē ātri un aizraujoši tā

kā tikai no rītiem var atļauties

darīt tie kuriem nav jāiet

strādāt vai mācīties itin nekur

tā kā tikai brīvie un laimīgie"

o, man lieliski padodas arvisunetikšanagalā. kā vienmēr termiņi darbam, termiņi kursadarbam, viss vienlaikus un vienā dienā. un kur nu vēl vecā labā nespēja tikt galā ar pieklājīgu lekciju apmeklējumu. ai, kā vajag pavasari. bet šovakar vēl ir mīļdžemperis, kurā ieritināties, lai nesalst. un mazajai māsai šodien prieki par "Šlopsteru-Klopsteru" un man priekšālasīšanas prieks. un, protams, darbs, darbs un darbs. un tēja ar citronu.

skan "Nightswimming" un gribu vasaru un iet naktī kaila peldēties.

vitamīni, sniegs un pavasarilgas.

o, kas par nogurumu. bet es iešu vannā un lasīšu pavieglu grāmatu par nenozīmīgām romantiskām muļķībām un dzeršu ingvertēju. cik jauka vakara prognoze. ja vien netraucētu apziņa par milzumu neizdarītu mācīblietu, erasmus pieteikumlietu un tā joprojām.

bet pagaidām ziema kā netaisās, tā netaisās beigties un neatliek nekas cits, kā izstrādāt izdzīvošanas plānu un apņemšanos sarakstu līdz pavasarim:

- būt prātīgai un kārtīgai un cītīgi dzert vitamīnus;

- beidzot iet taču peldēt;

- vingrot;

- aizpildīt erasmus papīrus ar klusu cerību un bailēm, ja nu tomēr un varbūt..;

- veikt pakāpenisku, bet neatlaidīgu revīziju mantās, papīros un drēbju skapī;

- taisīt grafikas darbus, rakstīt kursadarbu un censties nenokavēt pārāk daudz lekciju;

- iegādāt sev kaut ko skaistu;

- atrast jaunu mūziku;

- aizbraukt ciemā pie omes (!);

- notraukt putekļus no ģitāras, izrakt nošu lapas un likt tos visus lietā;

- vēl kādureiz tomēr aizdoties slidot, slēpot vai izdarīt ko citu, ko man pieklātos darīt kā jau ziemas sporta veidus mīlošā valstī dzīvojošai apzinīgai pilsonei;

- izdomāt tērpu akadēmijas karnevālam;

- iegādāt jaunu gultu;

- kādreiz arī izpildīt vismaz kādu no sarakstā minētajiem punktiem..

bet, ja neskaita apātiju un periodisku nogurumu, ir skaisti. tikai ir milzīgas pavasarilgas. tādas, ka pārņem vārdu iztrūkums.

citius, altius, fortius.

globāls apjukums, augšup-uz-priekšu virzības trūkums un vispār. varbūt jāiestājas kādā sektā, jānovēl viss savs īpašums pasaules glābšanai un jāpierakstās pie ļaunuma izsvēpētāja? vai jādodas darbā uz disnejlendu, kur, kā reiz, meklē darbiniekus no austrumeiropas..periodiski uzpeld nepieciešamība pēc radikālām pārmaiņām un šī ir viena no tām dienām.

varbūt vienkārši ziema ir pārāk gara.

puķkopība un ziema.

"es eju steidzīgi, lai ātrāk pienāktu vakars,

kad apgulšos līdzās tev un elpošu ledus puķes,

tu līmēsi tās uz mūsu vienīgā loga,

lai netiktu iekšā ausma"

nu kāpēc Vienmēr ir jāstrādā?! lasāmo grāmatu kaudze, šķirojamo papīru kalni un aiz loga ir tāda ziema, ka būtu jāiet slidot..bet nē, strādā, bērns, strādā! jāmundrina sevi ar "nu no darba rodas naudiņa un no naudiņas arī šad tad rodas prieks!"(c) ance. globāli nepieciešams saņemties!

bet sesija ir pievārēta, rokās silta kafijas krūze un dzīve būtībā ir skaista.

un trolejbusu logos ir TĀDAS leduspuķes. bet cilvēki brauc un skatās uz dubļaino grīdu.

un Stinga - Soul Cake ir mans pēdējā laika absolūtais favorīts.!

nothing changes on new year's day.

"Man vajag ļoti lielu kasti,

Ko novietot uz lodžijas.

Kaut dzejā tas skan pārāk prasti,

Man vajag ļoti lielu kasti.

Tāpat kā govij vajag asti,
Man Rīgā vajadzīgs ir tas:

Man vajag ļoti lielu kasti,

Kur jāiestāda mežiņš mazs."

nekas jau nemainās. kafija un tēja garšo tāpat. mācīties negribas tikpat ļoti un ārā vēl joprojām ir ziema. bet sākums ir labs. arī turpinājums tāds būs. vesela virkne mazmazītiņu apņemšanos būt labāk, būt citādāk.

un lai maniem mīļajiem jaunajā viss skaisti.

kings of convenience un šokolāde ar čili. jāsāk mācīties.