we never change, do we?

brīžiem galvā ir tik daudz ideju. nojausmas līmenī, īsti nenoformulētu un ideālistiski utopisku. brīžiem ir absolūts tukšums un neskaidrība. starp pasaules elpu, māju mieru, cilvēces glābšanu un mietpilsonisku tuklumu. ar vienu dzīvi ir par īsu. un varbūt arī ar mani ir par īsu. es esmu tikai maza nepraša, kas vienmēr visas lielās iespējas salaiž dēlī.

bet lēnām sāk formulēties vīzija un sapnis. ej nu saproti, kur ar to likties.