"tu jau zini, es pārnākšu vienmēr kaut vēlu"
ja neskaita vientulību un nejēdzīguma sajūtu, laikam tas, kas mani visvairāk neliek mierā, ir izniekotā laika sajūta. dzīve ir vienkārši pārāk īsa. un ne tās jaunās valodas, ne redzētās vietas nav ne uz pusi tik svarīgas kā kopā būšana ar savējiem. jo te viņi ir un te viņu nav. viss ir nepastāvīgs, viss ir mainīgs. un jāķer tie kopības mirkļi, cik nu mums ir atvēlēti.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru