Ne vienmēr citi sapratīs domas par mūsu vēsturi, nākotnes mērķiem un cerībām, ja mēs par šīm lietām runāsim tā, kā esam ieraduši. Saziņā ar cittautiešiem ir svarīgi savu vēstījumu ietērpt sarunu partnerim skaidri saprotamā valodā, turklāt tādā, kas spētu izraisīt viņa simpātijas." (V.V.F. "Kultūra un latvietība")
sēžu savā spānijas miesta istabā un prātoju par latviskumu, identitāti utjp. pēc pēdējā mēneša lavierēšanas starp runāšanu spāņu, angļu, franču un latviešu mēlē ilgojos atkal pēc latviešu valodas man apkārt. ne tāpēc, ka nepatiktu tās pārējās, tikai ir apnicis izklausīties kā "retarded", kad visas tavas domas nākas izteikt ar viena-vai-divu-vārdu teikumiem un sarunas aprobežojas ar "si", "no" un muļķīgu smaidīšanu. turklāt ir nianses, kuras nekad neiztulkosi.
un kāpēc būt spānim vai francūzim un nemācēt sazināties citā valodā ir gandŗīz vai goda lieta, bet latvietim jāmāk kā minimums trīs valodas, lai vispār dabūtu normālu darbu?! un kāpēc man ziemeļniecei, kurai pilnīgi pietiekami ir ar pa gabalu pateiktu "čau", ir jābučo visi tie svešie cilvēki, kurus redzu pirmo un varbūt arī pēdējo reizi?! vai tad, ja katru vakaru neiešu sēdēt bārā un ēst tapas, man nebūs draugu?! pieradušai pie normāla piena, liekas amorāli pirkt to lielveikalos atrodamo izstrādājumu, kas var nedēļām stāvēt plauktā un tiek pārdots milzīgos iepakojumos. un satikt spāni, kurš bijis latvijā un māk pateikt "svētdiena" pēkšņi liekas gluži vai kā nacionālie svētki. reizēm tomēr ir lietas, kuras gribot negribot paliek vienas valodas un piederības izjūtas robežās.
