cilpa

jo sliktāk ir, jo grūtāk kādam izstāstīt.

diagnozes un dienišķā drāma

pagaidām dienu no dienas piespiest sevi funkcionēt.

mājbūšana.

cik jocīgi, mēģināt pamazām savu māju pasauli pārnest citur. viss ir tik apmīļots, apjusts, apdzīvots.

pazudis laiks

kā viens cilvēks var tā pazaudēties? dienas viena pēc otras sabrūk un neved nekur. 

pelēks

vēl viens rudens un pasaule ir tikpat apjukusi kā vienmēr. 

ome

un viņai sāp, acis, vēders, rokas, 

viņai sāp mati, pēdas, 

viņai sāp sirds,

jo soliņš pats pie viņas nebrauc

un tad tu atbrauc no laukiem, un iekšā sāp, un nevienam nevar izstāstīt. neviens jau nezin un ja zina, tad atrisināt nevar vai negrib. bet viņa tur tik ļoti viena pati un tu jūties kā pēdējais nodevējs, kad autobuss aizver durvis, viņa māj un smaida.

patīk-mācīties-to-kas-patīk

"Dzīvē ir brīži, kad jautājums par zināšanām - vai var padomāt citādi, nekā domā un vai ir iespējams uztvert atšķirīgi, nekā rāda acis - ir neizbēgams, lai turpinātu skatīties vai domāt."

/M. Fuko "Seksualitātes vēsture"/

vārdu bailes.

tieši tad, kad visa pasaule kā traka blogo un šķiežas ar vārdu plūdiem visās malās, esmu pazaudējusi savu pēdējo spēju izteikties. nav vārdu, nav domu, nav nekā. vienīgi pienākums un izmisīga vēlme pabeigt, nepārejoša temperatūra un panikas lēkmes. kur ir tā madara, kas bija agrāk?

pasaki man kaut ko tādu

kā cilvēki novecojot tiek ar to galā, ar to milzīgo daudzumu atmiņu un piedzīvotā, kas ar katru gadu krājas un velkas tev līdzi kā atgādinājums par visu to kas bijis un kā vairs nekad nebūs. tu vairs nekad nebūsi tieši tik laimīgs, tik dzīvs un īsts, kā tajā pagājušajā mirklī. sajūta, ka ar katru gadu laiks paskrien arvien ātrāk un neaptveramāk.

vidutājs

un tad apkārt ir visi tie tuvie un mīļie, kam tu nezini kā palīdzēt.

otrdiena, trīspadsmitais

mani vienmēr par visu vairāk ir biedējusi nāve, tā izmisīgi neaptveramā robeža, aiz kuras neko vairs nav iespējams vērst par labu. un pāri paliekošais tukšums, ilgas un vainas izjūta, par kuru zini, tā nekad vairs nepāries.

mierīga svētdiena

mazliet tīrības un kārtības mājās, mazliet vairāk iekšēja miera un labas vienkāršibūšanas sajūtas. atlicis pavisam nedaudz līdz īstam pavasarim, salīdzinoši nedaudz līdz pabeigtai akadēmijai un brīdim, kad varēšu izrevidēt izbijušo un turpmāk būt tikai skaisti. mazāk ne.

atzīšanās

periodiski esmu īsta vietsēde un čīkstule. jālabojas!

ziemsajūta.

shake me out of this

"shake me out of this

take me out of this

carry me with love

bury me in love"

jūtu, kā tas pamazām atkal pārņem. vienās galējībās, no trūkstošā laika izraisītajām panikas lēkmēm uz miera brīžu apātijām. acīmredzot, akūts drāmas trūkums organismā, tāpēc tā tiek intensīvi simulēta. ziema.

noskaņa: Snow Patrol - The Only Noise

un naktīs vējš no loga.

"visas meitenes smaida un dus, papīra putnus laižot, dzērves 
atnāks un dzērves modinās, viņas smaida un viņas dus, papīra gājputnus gaidot."

un ja nu visu dzīvi nodzīvo nepamanot? lielie un mazie sapņi, must do saraksti. vai šis beidzot būs tas brīdis, kad iemācīties vienkārši piedzīvot un svinēt (ne kā ar dzimšanas dienām, izlaidumiem, četriem akadēmijas gadiem, erasmusu un visām citām dzīves iespējām, ko izdevies aizvadīt ar šisnavkātamjābūt sajūtu)? kas ir tas, kas atšķir tos, kuri piedzīvo, un tos, kuri visam iziet cauri ar mistisku nepiederības sajūtu? brīžiem šķiet, ka jau gadiem dzīvoju ar sajūtu izdzīvotlīdzkautkamkadvissbūskātamjābūt. lēnītēm krāju savu 101 sarakstu un ceru, ka tā ir pārejošā vējaino nakšu sajūta.

kuš kuš.

kāpēc reizēm tik ļoti gribas vairāk?