ziemai pa vidu.

mazliet atpūtināšanās, tad kafija un pēdējie pirmssvētku darbi. šogad beidzot ziemassvētki kā nākas, ar virtuvi, piparkūku, riekstiņu un pīrāgu cepšanu, sniegu un daudzmaz mieru mājās. man ir rūķu auskari un kāds uz kuru paļauties. būs jau labi.

mūzika: train - mississippi

jo tu nāc tikai tad, kad vairs negaidu to.

"Izšķīst sapņi tējas krūzēs,

un dejas saslimst ar vilnas zeķēm.

Atkal ir mūsu zemē ziema,

dzīvība sastingst ar pulti rokās."

cik absolūti bezgalīgi neomulīgu sajūtu spēj radīt sveši cilvēki mājās un ierastās kārtības izjaukšana. atkal remonts un putekļi visur. cerams, šoreiz tas beidzot arī beigsies. tikmēr neatliek nekas cits kā norobežoties un izlikties, ka šodien uz mani tas neattiecas.

tāpat kā ignorēt sāpīgas iespējamības, lai tikai dievspasargi nesatricinātu un neizjauktu šībrīža relatīvo mieru, un ej nu sazini, kā tas viss galu galā beigsies.

ir ziema, nekur, nekur negribas iet.

mūzika - Jazz Lullabies.

jāmēģina saņemties, šodien T. Ķenča lekcija par mitoloģiskajiem motīviem latviešu mākslā.

ne vējš, ne karogs.

"jaucas krāsas. sakalst otas. pulkstenis tikšķ."

ir sāpoša mugura, daudz darba, daudz mācību un nepavisam necik laika. un es neatceros pēdējo reizi, kad būtu pieskārusies ģitārai, zīmulim, krāsām vai pērlīšu priekiem. kaut vai noslaucījusi putekļus no plauktiem! grāmatas krājas kaudzēs un prāts ir pārāk pārblīvēts un noguris, lai spētu uztvert jebkādas poētiskās domas un gara lidojumus. ir tikai prieks par ieritināšanos blakus un aizmigšanu vēlās nakts/rīta stundās. tas glābj.