"visas meitenes smaida un dus, papīra putnus laižot, dzērves
atnāks un dzērves modinās, viņas smaida un viņas dus, papīra gājputnus gaidot."
un ja nu visu dzīvi nodzīvo nepamanot? lielie un mazie sapņi,
must do saraksti. vai šis beidzot būs tas brīdis, kad iemācīties vienkārši piedzīvot un svinēt (ne kā ar dzimšanas dienām, izlaidumiem, četriem akadēmijas gadiem,
erasmusu un visām citām dzīves iespējām, ko izdevies aizvadīt ar
šisnavkātamjābūt sajūtu)? kas ir tas, kas atšķir tos, kuri piedzīvo, un tos, kuri visam iziet cauri ar mistisku nepiederības sajūtu? brīžiem šķiet, ka jau gadiem dzīvoju ar sajūtu
izdzīvotlīdzkautkamkadvissbūskātamjābūt. lēnītēm krāju savu
101 sarakstu un ceru, ka tā ir pārejošā vējaino nakšu sajūta.
