vitamīni, sniegs un pavasarilgas.

o, kas par nogurumu. bet es iešu vannā un lasīšu pavieglu grāmatu par nenozīmīgām romantiskām muļķībām un dzeršu ingvertēju. cik jauka vakara prognoze. ja vien netraucētu apziņa par milzumu neizdarītu mācīblietu, erasmus pieteikumlietu un tā joprojām.

bet pagaidām ziema kā netaisās, tā netaisās beigties un neatliek nekas cits, kā izstrādāt izdzīvošanas plānu un apņemšanos sarakstu līdz pavasarim:

- būt prātīgai un kārtīgai un cītīgi dzert vitamīnus;

- beidzot iet taču peldēt;

- vingrot;

- aizpildīt erasmus papīrus ar klusu cerību un bailēm, ja nu tomēr un varbūt..;

- veikt pakāpenisku, bet neatlaidīgu revīziju mantās, papīros un drēbju skapī;

- taisīt grafikas darbus, rakstīt kursadarbu un censties nenokavēt pārāk daudz lekciju;

- iegādāt sev kaut ko skaistu;

- atrast jaunu mūziku;

- aizbraukt ciemā pie omes (!);

- notraukt putekļus no ģitāras, izrakt nošu lapas un likt tos visus lietā;

- vēl kādureiz tomēr aizdoties slidot, slēpot vai izdarīt ko citu, ko man pieklātos darīt kā jau ziemas sporta veidus mīlošā valstī dzīvojošai apzinīgai pilsonei;

- izdomāt tērpu akadēmijas karnevālam;

- iegādāt jaunu gultu;

- kādreiz arī izpildīt vismaz kādu no sarakstā minētajiem punktiem..

bet, ja neskaita apātiju un periodisku nogurumu, ir skaisti. tikai ir milzīgas pavasarilgas. tādas, ka pārņem vārdu iztrūkums.

citius, altius, fortius.

globāls apjukums, augšup-uz-priekšu virzības trūkums un vispār. varbūt jāiestājas kādā sektā, jānovēl viss savs īpašums pasaules glābšanai un jāpierakstās pie ļaunuma izsvēpētāja? vai jādodas darbā uz disnejlendu, kur, kā reiz, meklē darbiniekus no austrumeiropas..periodiski uzpeld nepieciešamība pēc radikālām pārmaiņām un šī ir viena no tām dienām.

varbūt vienkārši ziema ir pārāk gara.