gaidīšu tevi tur lejā.

"atspiedies pret gultas malu
ārprāts saviebies dzer alu"

dēm. šovakar mani vajag savākt. ieritināt blakus un čukstēt ausī, ka vasara ir tepat aiz stūra, sadedzināt darbu sarakstus un izolēt no pasaules uz kādu sevī iegrimšanas laiciņu. un vēl pacienāt ar citronūdeni.

ticket to anywhere.

prom, lūdzu, no izvēlēm, atbildības un skumjām.

marta pievakare.

"nu redzi arī šī ziema beigusies
dilst mēness kailās marta debesīs
vējš nēsā smiltis tukšos pagalmos
un gribas dzirdēt stāstus
ar laimīgām beigām"

zilgana krēsla, mazgulētas nakts miegainu domu plūdums, saulaina tēja un absolūta miera izjūta. šī ziema patiešām ir piedzīvota, pārdzīvota un beigusies. un, lai piedod manu paviršību un neapzinīgumu, nu gribas vienkārši dzīvot un just pavasari. bez krīzēm.

mūzika: the verve - the drugs don't work.

par to es domāšu rīt.

dzīve sāk uzņemt negaidītus apgriezienus. ir mazliet bail iedomāties, kas no tā visa sanāks, bet, dēm, šobrīd ir!

karaļvalsts ir tevī.

"viss neiespējamais ir tepat
un skumjas ir gaišas"

man ir mati, kas smaržo pēc jūras un vēja. un gliemežvāks. bija saulītes piedziedāšana rīta agrumā. bija dziesma par raimi ar ģitāru, kokli un grabuļiem. šūpošanās un olu krāsošana. tautasdziesmu spēks un pamatīgums. smieklu un smaidu vieglums. bija lauku ziemīgums. un undīnes un jūras pavasarīgums. un dzeltens pavasara prieks, kas taps iekonservēts starp papīra lapām.
nu vakars helēnas noskaņās. dies', kā negribas pirmdienas realitāti.

viegls un gaišs skalojas pavasara prieks.

pavasaris sagaidīts.

ļoti laba sajūta.

skauž.

dēm. ilgas pēc citādākas vides kurā domāt un radīt. ilgojos dzinējspēka.

dienas prieks.

"Oh god, it's all so hippie-like. Then we'll all put flowers in our hair, pass round a pipe and sing "Kumbaya"."

iesnas.

"izmisīgi gaidu pavasari, uzdāvini man kaut ko skaistu, ja vari. citādāk pelēkie pārvilks mums svītru pāri"

es tikai ļoti sailgojos pēc vecās pasaules.
kāpēc, nu kāpēc, nepamet sajūta, ka viss labākais jau ir bijis.

sentimentalitāte.

šodiena pavadīta vācot nost bildes no sienām. tagad ir absolūts tukšums. noģībt var no tik tukšām sienām! un krāmējoties ar bildēm un iekonservētām sajūtām sentimentalitāte neizbēgama, dieviņtētiņ, kā es mīlu visus tos cilvēkus. visus, kas bijuši, ir un būs. tāda dīvaina pārkārtošanās. visa tā iekonservētā pasaule vēl no maniem sešpadsmit. viss burvīgi laimīgais naivums un lidojums. un tagad tukša siena. mulsinoši. un šodiena sākta ar dzeltenām tulpēm un brokastīm mammai. un turpināta laiski un bezmērķīgi. ja vien atkal nebūtu svētdienas vakara mācīšanās klāt. un tā franču valoda rīt no rīta. nošauties var. bet ir pavasaris. ir!

pavasar-ilgošanās divi.

"Ir tādas meitenes, kuru delnām tapt norautām mīnu laukos un
sirdīm aizšautos putnos dzimt."

marts ir mazliet rūgts un cerīgs.

pavasar-ilgas.

"Pilsētas pavasari atnes kaijas - milzīgas ķērcošas, skaistas, bet ne
ar kāri pēc lidojuma, bet ar kāri pēc ēdiena un stikla džinkstoņas
zem knābju cirtienu gūzmas."
(I. Gaile)

gaidu kaijas.

bet tikmēr svētdienu vakari ir īpaši nejauki. tie nozīmē cenšanos saņemties, lai mācītos. tie nozīmē nenovēršamu pirmdienas tuvošanos. tie nozīmē pirmdienas rītu ar agru celšanos un nolāpīti garlaicīgām pirmdienas lekcijām. nemīlu svētdienas vakarus un pirmdienu rītus. fui.