we never change, do we?

brīžiem galvā ir tik daudz ideju. nojausmas līmenī, īsti nenoformulētu un ideālistiski utopisku. brīžiem ir absolūts tukšums un neskaidrība. starp pasaules elpu, māju mieru, cilvēces glābšanu un mietpilsonisku tuklumu. ar vienu dzīvi ir par īsu. un varbūt arī ar mani ir par īsu. es esmu tikai maza nepraša, kas vienmēr visas lielās iespējas salaiž dēlī.

bet lēnām sāk formulēties vīzija un sapnis. ej nu saproti, kur ar to likties.

bonjour tristesse.

pamodos kā parasti. un tad pēkšņi pilnīgi nepārvarami pārņēma netveramas skumjas. kaut kas starp sentimentu par bijušo un bailēm par nākamo. kādu laiciņu jau nebiju tā jutusies, gluži vai kā atgriešanās mājās.

Jauns Mēness - Nemanot.

pāri jumtiem lido kaijas.

biju jau piemirsusi par šo. skaisti.

dienāskadlidlaukspārāktāls.

"tu jau zini, es pārnākšu vienmēr kaut vēlu"

ja neskaita vientulību un nejēdzīguma sajūtu, laikam tas, kas mani visvairāk neliek mierā, ir izniekotā laika sajūta. dzīve ir vienkārši pārāk īsa. un ne tās jaunās valodas, ne redzētās vietas nav ne uz pusi tik svarīgas kā kopā būšana ar savējiem. jo te viņi ir un te viņu nav. viss ir nepastāvīgs, viss ir mainīgs. un jāķer tie kopības mirkļi, cik nu mums ir atvēlēti.