betona svētnīcas.

"Visu laiku krūtīs dreb naktstaurenis,
it kā man būtu bailes."

varbūt to tur ārā starp dubļiem un peļķēm var saukt jau par pavasari. varbūt līdz vasarai nav vairs pārāk tālu. varbūt tas smeldzīgums manī ir tikai māņi. varbūt nāks paisums un devītais vilnis, kas beidzot paraus mani līdzi. un varbūt man vairs nebūs iemesla pretoties ar mani notiekošajam.

..

neprātīgas bailes pazaudēt pašu svarīgāko.

mīļās nepareizības.

"- ai, ko nu es uzmākšos ar savu personu. -
..Viskomiskākais ir tas, ka ierobežojot sevi, mēs nepārtraucam sapņot un gaidīt, ka neprātību izdarīs tas otrs. Mēs patiesībā ļoti, ļoti gribam, ka mums tā negaidīti uzbāžas, spontāni izprovocē vai nošokē." (d.r.)

piezvani man piecos no rīta un aicini uz saullēktu.

mūzika: jaunais un labais bieži vien ir uz mirkli piemirsts vecais, the hobos - pekinā ir auksti.

identifikācija.

atspulgi manī. no visa notiekošā. meklējumi un garas sarunas.
ir kāda laika beigas. nenovēršami. un jauna laika meklējumi.
taustīšanās.

ar basām kājām zaļā zālē. tā es gribu just.

mūzika: bēthovens - mēnesnīcas sonāte

aksioma.

nāve nav tik briesmīga. briesmīgi ir papīri pēc tam.

provizoriska prātula.

- Tu pats esi vainīgs, I-ā, - sacīja Trusītis.
- Tu ne pie viena neatnāc ciemos. Tu stāvi te savā kaktā un gaidi, lai citi nāk pie tevis. Bet kāpēc tu nekad neej pats?
Ēzelītis labu brīdi neteica nekā. Viņš domāja.
- Var jau būt, ka tev ir sava daļa taisības, Trusīt, - viņš beidzot sacīja.
- Es esmu bijis ļoti nevērīgs pret citiem. Man vajag izkustēties. Man vajag nākt un iet.

šovakar ļoti vienapalieku sajūta, kas norāda - pasaule jau neapstāsies, lai pagaidītu, kamēr tieku galā ar savām iekšējām kataklizmām. pašizolācija draud novest pie piespiedu pašpietiekamības. nē, paldies.

noadi mani par cimdu.

šodien nav vārdu. ir vārdu aizmigums. aizbēgums. aiztrūkums. apjukušas sajūtas, kurām vairs nav piederības un pamatojuma.

mūzika: uz riņķi beirut - nantes.

come as you are.

"Jo veselās un stiprās jūtas, kā jau teicu, ir bezgaumīgas"
(Tomass Manns)

skaisti, vismaz neesmu bezgaumīga.
cikliski. arī pēc desmitās klases pirmā semestra nokrāsoju matus. dzīve pēc ieilgušā bezcerīguma sāka iet uz augšu. nu tad, lai iet! madara dodas spēlēties ar krāsu jaukšanu.
šodien gribas klausīties nirvanu. bet dators nodedzis un visa vecā mīļā mūzika līdz ar to. youtube mazliet izglābj, bet nepietiekami. nelietīgi, brīvās dienas tūlīt būs cauri. bet dzīves revidēšana vēl ne pusē. nejaušas satikšanās pārāk ļoti izjauc relatīvo sirdsmiera stāvokli. un dēm. kurts kobeins tomēr ir pārāk glīts un pārāk atgādina manu bērnības dienu "mīlestību"!

no svētdienas uz pirmdienu.

"vakaros viņa lasīja solīdu izdevēju
labi reklamētus romānus
par eksistenci trūcīgos kvartālos
par dzērājiem, narkašiem, plānprātiņiem
par vietām, ko dievs aizmirsis sen
ak, kāds autentisks, neviltots īstenības šarms
cik patiesīga dzīvessmarža"
(rūta mežavilka)

sāpīgas acis no mazgulētām naktīm. lasu vecas kultūras dienas un veidoju kārtējo "gribuvisuizdarīt" sarakstu. šodien galva tukša. labi.

krēslas laiks.

jūtos pazaudējusi dzīvi. tā ir izšķīdusi citu dzīvēs un manis nav ar katru mirkli arvien izteiktāk. un varbūt centieni sakārtot dzīves telpu sev apkārt ir vien izmisīgi centieni atrast sevi.

life goes full circle.

tātad šis ir mans tukšais laiks. ?!
nu labi, lai iet.

sniega laika piezīmes.

sniegs pārņēmis pilsētu. ieputinātas domas un sajūtas. ja nebūtu jāiet uz muļķīgo eksāmenu, varētu ignorēt pasauli un izolēties līdz pat 19. janvārim. šodien klausos coldplay. šodien mazliet piederu tev.

domā.

vai es esmu "purvciema vidējā aritmētiskā"?