vārdu bailes.

tieši tad, kad visa pasaule kā traka blogo un šķiežas ar vārdu plūdiem visās malās, esmu pazaudējusi savu pēdējo spēju izteikties. nav vārdu, nav domu, nav nekā. vienīgi pienākums un izmisīga vēlme pabeigt, nepārejoša temperatūra un panikas lēkmes. kur ir tā madara, kas bija agrāk?

pasaki man kaut ko tādu

kā cilvēki novecojot tiek ar to galā, ar to milzīgo daudzumu atmiņu un piedzīvotā, kas ar katru gadu krājas un velkas tev līdzi kā atgādinājums par visu to kas bijis un kā vairs nekad nebūs. tu vairs nekad nebūsi tieši tik laimīgs, tik dzīvs un īsts, kā tajā pagājušajā mirklī. sajūta, ka ar katru gadu laiks paskrien arvien ātrāk un neaptveramāk.