pērs gints nav mājās.

"ir galīgi garām, nāk rudens un uzšķērž mani ar nazi."

mūzika: zemfira.
diena, kurā mazliet nomirt.

transcendence.

"pelēks un brīnišķīgs pirmdienas rīts
peļķes un mākoņi, šļakatas, lietus
zini, es labprāt vēl ilgi tā skrietu
smiekli un vasara ir tikai mīts"
(I. Šlāpins)

pēdas vilnas zeķēs, satītas segā. liepziedu tēja ar medu. jau ceturto dienu temperatūras transā. transcendentālu stāvokļu pieredze ar 39 komats temperatūru. rīt eksāmens. sasodīts, kur vasara?!

dzīves skaistuma svinēšana.

"Ģelo ņe v ģeņgah
I ņe v koļičestve žeņščin
I ņe v staroj foklore
I ņe v novoj volņe
A gģe to savsem v drugom
I vsjo što jesķ u nas eto radosķ i strah
Strah što mi huže čem možem
I radosķ at tovo što vsjo v nadjožņih rukah
No každij ģeņ kogda ja prasnus ja hoču
štob ti bila rjadom so mnoj."
(Grebenščikovs)

par spīti visam satriecoši skaista pasaule. ar talkošanu starp mūžsenām mājām, kas smaržo pēc aizlaikiem, ar pieskaršanos lietām kas glabā sevī nekad neizstāstāstāmus stāstus, ar smiešanos par neko, ar saules piespīdētām acīm, ar tautasdziesmām, ar grūbu putru, ar zirgiem, kam siltas un gudras acis, ar pārlieku draudzīgu suni, ar ugunskuru un dūmu piesmaržotiem matiem, ar pamestiem bēniņiem un putnu dziesmām rīta agrumā, ar cilvēku siltumu un gadsimtu pamatīgumu. ar bohēmām, smeldzīgām dziesmām un tumsas laika romantiku. ar pastaigām pa jumtiem, parkiem un nezināmām ielām, ar sarunām, smiekliem un skumjām. ar kaislībām, kļūdām un ģeometriskām teorēmām. pārāk skaista, lai mēģinātu izgudrot pareizo risinājumu.

nogurušo manifests.

" I Mēs esam pilsētu bērni, alkstot dabiskas dzīves, braucam ar velosipēdiem un audzējam garšaugus puķupodos, tomēr nespējam dzīvot bez pilsētas bruģa nobrāzumiem, skumju slīcināšanas alkoholā un destruktīvi intelektuālām sarunām;"

"IV Noguruši no informācijas, mēs ignorējam televīziju, neklausāmies radio un nelasām ziņas, mistiskā veidā tomēr uzzinot par notiekošo. Karš ir tikai kārtējais notikums pasaules medijos, tas mūs nebiedē un neuztrauc. Daži no mums pat priecātos, ja tas notiktu šeit, jo varbūt beidzot tas liktu par kaut ko iedegties;"

"VIII Iemācījušies ikvienā lietā saskatīt monētas abas puses, mēs dzīvojam ar nonivelētu emociju gammu, kur prieks līdz bezgalībai sajaukts ar bēdām;"

"X Mēs allaž uzņemamies vainas un kauna sajūtu par visiem tiem, kam tās ir maz vai nav vispār. Mums šo sajūtu klātesamība ir nepieciešama un dabiska;"

"XXVI Mēs kliegsim caur vārdiem, kliegsim caur mūziku, caur ekrānu, mēmiem mākslas darbiem, caur naktīm, sāpēm, mīlu, pavasari, caur reibumu, caur rozā brillēm, caur atvērtiem logiem, caur tukšiem pagalmiem, asiņojošām sirdīm, trakajām dienām, skolām, politiķu un aktrišu bērēm, caur izmisumu, grautiņiem, rokenrolu, blogiem, priekiem, caur krīzēm, netaisnību, caur apskaidrību; caur klusumu;"

"XXVII Mēs esam tā nolādētā paaudze, kurai tas viss sāp, šī sasodītā dzīve mums šķiet pārāk skaista un sāpīga; tās skaistumu mēs jūtam ar katru savu šūnu, ar visu esību; ar neprātu un dvēseles brūcēm, kurās, pašiem negribot, birdinām pudiem sāls;"

"XXVIII Mēs, nogurušās paaudzes, šīs nogurušās pasaules bērni, vairāk par visu vēlamies jaunu, smaržīgu sākumu – visam. Svaigu rītausmu, kurā esība atkal būs patiesa, nemākslota un nesarežģīta; "

fragmenti no "Paaudzes "0" manifesta".
http://www.satori.lv/raksts/2820/Nogurusas_Paaudzes__Paaudzes_0_Manifests
cepums tam, kurš šo uzrakstījis.
vēl precīzāku sajūtu fiksāciju nevaru iedomāties.

pavasara vējš.

"Varium et mutabile semper femina. Sieviete allaž ir nepastāvīga un mainīga." (Vergilijs)

un šodiena ir dzejiska. tāda, kurā nodoties laiskai dzejas lasīšanai, dzeja, dzeja, dzeja. un viss. bet tā vietā ir sesija. un sasodīta bezatbildība. un, ak jel, es nevis mācīšos, bet došos dziedāt un tad uz dančiem. par sekām es domāšu rīt.

tu savos kaktos neraudi.

vai pieaugt nozīmē atsacīties no saviem gribuvisupasauliredzēt sapņiem un pievērsties ikdienas konformismam? pienākumi, pseidoizvēles un darīt kā citiem labāk. neviens jau nejautā, ko tu patiešām vēlētos. un, pat ja jautātu, iespēju ir tik, cik ir.