un viņai sāp, acis, vēders, rokas,
viņai sāp mati, pēdas,
viņai sāp sirds,
jo soliņš pats pie viņas nebrauc
un tad tu atbrauc no laukiem, un iekšā sāp, un nevienam nevar izstāstīt. neviens jau nezin un ja zina, tad atrisināt nevar vai negrib. bet viņa tur tik ļoti viena pati un tu jūties kā pēdējais nodevējs, kad autobuss aizver durvis, viņa māj un smaida.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru