"šeit ir jāstrādā, pat tad, kad negribas ēst,
rūsa rūpējas, lai vienmēr būtu ko darīt"
darbu vairāk kā saprašanas. bet kāpņutelpā neprātīgi smaržo hiacintes, ir dabūtas latvju mākslas grāmatas un pa vidu visam pagadās burvīgi laiskuma brīži. kaut kā jātiek ar visu galā un jāturpina mānīt sevi ar mūžīgo "tad, kad man būs laiks..", varbūt kādreiz tāds brīdis arī pienāks.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru