vācietī ir kaut kas absolūti skaists un traģisks. ziedonim piemīt savdabīgs pa gaisu un reizē piezemēts vieglums. pēdējā laikā, lai arī cik ļoti mīlētu pirmo, vairāk lasu otro. varbūt laika maiņas, varbūt vienkārši izvairos no savas pārlieku jūtelīgās būtības.
bet būtu bezgalskaisti, ja arī par vācieti kāds iestātos tā, kā šobrīd par ziedoni.
"Kā man gribas, lai liepas
nebeigtu ziedēt,
lieti nebeigtu līt
un cilvēki būtu cilvēki."
2 komentāri:
vienmēr jau ir iespēja būt pirmajai, kas iestājas. kaut kādā mērā jau gan tu to dari un esi darījusi, atliek tikai atrast veidus un paplašināt mērogus. :)
nu tam man vēl jānobriest. ;) bet, ai, kā vajadzētu.
Ierakstīt komentāru