"Smiltis ir vienas kapos un jūrmalā, un
Tev mazdrusciņ aiz auss."
Tev mazdrusciņ aiz auss."
šī vieta pēdējā laikā ir iemiesojusi pārāk daudz traģisma. pat gribot rakstīt ko vienkāršu, vārdi savirknējas kaut kādā skumjā sāpīgumā.
bet ir nakts. mamma beidzot mājās. salst pēdas un neveicas ar mācīšanos. nekā traģiska, vienkārša ikdienība. laiku pa laikam uzplaiksnī visādas "kābūtujabūtu" domas un apziņa, ka nav jau teikts, ka man būs dots vairāk laika. tā vietā, lai mācītos, lasu elsberga (tā, kas dēls) dzejoļus un ilgojos pēc kaut kādas nedefinējamas drošības sajūtas.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru